Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpšanas novēršana jau ilgāku laiku ir bijusi viena no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbības prioritātēm. Lai to īstenotu, VID vairāku gadu laikā ir veicis veselu pasākumu kompleksu efektīvas kontroles sistēmas iedzīvināšanai – PVN deklarācijās iekļaujamā informācija ir papildināta, pieprasot uzrādīt gan sniegtos, gan saņemtos darījumus, VID ir iegādājies speciālu programmatūru, kas ļauj laicīgi konstatēt nesakritības ar darījumu partneriem, kā arī veic regulāras kontroles procedūras, tajā skaitā informējot nodokļu maksātājus par savās sistēmās konstatētajām nesakritībām. Daudzi uzņēmumi ir saņēmuši VID vēstules ar lūgumu sniegt paskaidrojumus par atsevišķiem darījumiem ar šaubīgiem darījumu partneriem, tajā skaitā arī vēstules ar lūgumiem izslēgt konkrētus darījumus no uzrādītā priekšnodokļa.

Turpinot rakstīt par dalītā īpašuma problemātiku, kas jo īpaši aktuāla kļuvusi pēc 2012.gada jūnijā Ministru kabineta sēdē atbalstītā Tieslietu ministrijas informatīvā ziņojuma "Par tiesiskā regulējuma izstrādes gaitu, ar kuru paredzēts atteikties no dalītā īpašuma" (Informatīvais ziņojums), raksta autore raksturos dažas praksē aktuālas problēmas, kuras būtu jārisina likumdošanas ceļā.

01.11.2012. Saeima trešajā lasījumā pieņēma un Valsts prezidents 21.novembrī izsludināja likumu "Grozījumi Administratīvā procesa likumā", kas stāsies spēkā 01.01.2013.

Ieviešot noteikumus attiecībā uz civilprocesa ietvaros izskatāmajām lietām par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību (Civilprocesa likuma 30.2 nodaļa), cita starpā, tika noteikti arī pagaidu aizsardzības līdzekļi. Šo noteikumu ieviešana, izdarot nepieciešamos grozījumus Civilprocesa likumā un citos tiesību aktos, izrietēja no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (Direktīva).

Diskusijas par uzņēmuma līguma nošķiršanu no darba līguma joprojām pastāv, un ir novērojamas nevis tiesiskās, bet praktiskās problēmas. Publikācija aktualizē pastāvošo problēmu un sniedz ieskatu gan institūta tiesiskajā regulējumā, gan to praktiskajā piemērošanā.

Izvērtējot dažādus uzņēmumus un fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, savā darba praksē esmu saskārusies ar vairākām problemātiskām situācijām. Neskaitāmi daudz lietās (administratīvās lietas, tematiskās pārbaudes un audits), ko ierosina vai uzsāk Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonas, tiesa pārsūdzēšanas procesā atceļ VID pieņemtos lēmumus - nekvalitatīvs un paviršs VID darbinieku darbs vai normāla prakse? Šķiet tam piekritīs uzņēmēji, kuri kaut reizi ir saskārušies ar VID amatpersonu veiktajām pārbaudēm, tādējādi nonākot pie atšķirīga redzējuma, kā tulkot likuma normas.

2012. gada 2. maijā tika pasludināts Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2011-17-03, ar kuru tika atzīts, ka Satversmei neatbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" (MK noteikumi Nr. 321) 3. un 4. punkts. Spriedums ir raisījis plašas diskusijas, kuru saturs nereti liek domāt, ka ne vienmēr ir pilnīga izpratne par tā saucamā nesēju atlīdzības koncepta būtību.

Zaudējumu segšana no turpmāko taksācijas gadu apliekamā ienākuma un zaudējumu pārnešana uzņēmumu grupā ir vieni no būtiskākajiem ienākuma nodokļa stimuliem komersantiem. Tomēr atsevišķas likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (likums par UIN) 14. panta (Iepriekšējo gadu zaudējumu segšana) un 14.1 panta (Zaudējumu pārnešana uzņēmumu grupā) normas nodokļu maksātāji un nodokļu administrācija joprojām interpretē un piemēro praksē atšķirīgi.

Tiem nodokļu maksātājiem, kuri ietilpst starptautiskā uzņēmumu grupā un kuru pārrobežu grupas uzņēmuma darbības rezultātā ir radušies zaudējumi saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (likums par UIN) 14.1 pantu, ir tiesības savu ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par šo pārrobežu uzņēmumu zaudējumiem, ja šis pārrobežu uzņēmums tiek reorganizēts vai likvidēts, vai šīs otras valsts tiesību akti neparedz šādu zaudējumu pārnešanu uz turpmākajiem taksācijas periodiem vai to segšanu uzņēmumu grupā. Tomēr praksē nodokļu administrācija nepamatoti liedz nodokļu maksātājiem piemērot minētās likuma par UIN 14.1 panta normas. Tādēļ publikācijā tiks norādīts uz potenciālām problēmām, ar kādām nodokļu maksātājam ir jārēķinās, ja tas vēlas izmantot uzņēmumu grupas ārvalsts uzņēmuma radītos zaudējumus, un iespējām izvairīties no tām.

Salīdzinoši nesen Saeimā ticis iesniegts Parāda atgūšanas likumprojekts, kurš pašlaik pieņemts pirmajā lasījumā. Šajā publikācijā sniegts ieskats šī likumprojekta būtiskākajos noteikumos un mēģināts prognozēt, kādas izmaiņas sagaidāmas pēc likumprojekta stāšanās spēkā. Publikācija ir balstīta uz likumprojekta redakciju publikācijas tapšanas laikā. Lasītājiem ir jāņem vērā, ka līdz likuma pieņemšanai tajā var tikt izdarīti labojumi, tādēļ pēc likuma pieņemšanas lasītājiem ir nepieciešams iepazīties ar likuma galīgo tekstu.

Sabiedrības uzmanību ik pa laikam piesaista arodbiedrību reklāmas kampaņas, kurās daži no saukļiem aicina iesaistīties arodbiedrībās (šobrīd Latvijā ir reģistrētas 176 arodbiedrības (Uzņēmumu reģistra dati uz 25.11.2011)) un piegriezt skrūves darba devēju patvaļai. Nenoliedzot arodbiedrību būtisko lomu sociālā dialoga īstenošanā un darbinieku tiesību aizstāvībā, šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību faktam, ka pašreiz Latvijā spēkā esošais tiesiskais regulējums pieļauj tieši pretējas situācijas – arodbiedrību patvaļu pret darba devējiem.

Darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatus noteic vairāki Darba likuma panti, un viens no 2011.gada nozīmīgākajiem dokumentiem darba tiesisko attiecību izbeigšanas jomā ir atzīstams Latvijas Republikas Augstākās tiesas apkopojums "Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem (2010/2011)". Šī publikācija neatkārtos jau publicētas un iztirzātas atziņas, bet aktualizēs tipiskākās darba devēju kļūdas, izbeidzot darba tiesiskās attiecības ar darbiniekiem, ņemot par pamatu Eiropas Savienības (ES) tiesu praksi. Publikācijas otrajā daļā tiks dots ieskats dažādās tiesisko attiecību formās starp darba devēju un darbinieku, tajā skaitā tiks dots skaidrojums par atšķirībām starp darba līgumu, uzņēmuma līgumu un autoratlīdzības līgumu.

Kopš spēkā stājies labvēlīgs nodokļu maksāšanas režīms jeb iespēja nodokļu maksātājiem izvēlēties maksāt mikrouzņēmumu nodokli (MUN) (saskaņā ar Mikrouzņēmumu nodokļa likumu), arvien biežāk rodas situācijas, kad fiziskās personas, kuras pirms tam ir bijušas nodarbinātas vai varētu tikt nodarbinātas saskaņā ar darba līguma noteikumiem, izvēlas kļūt par patstāvīgiem MUN maksātājiem (kā individuālais komersants vai fiziskā persona, kas reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā (VID) kā saimnieciskās darbības veicējs, vai arī reģistrējoties kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA)), tādējādi radot iespēju sniegt pakalpojumus, pamatojoties uz pakalpojuma līgumu, uzņēmuma līgumu vai cita veida līgumu, ko attiecīgi neregulē Darba likums un no kā nodokļi nebūtu jāmaksā kā no darba algas. Šajā publikācijā skaidrots, ko ņemt vērā un ar ko rēķināties, ja patiešām pamatotu apsvērumu dēļ (piemēram, strukturālu reformu rezultātā) vai arī tikai un vienīgi nodokļu plānošanas rezultātā izveidojusies situācija, kad, izmantojot tiesību aktos noteiktās iespējas, darba līguma vietā tiek noslēgts cita vieda līgums (pakalpojuma, uzņēmuma un citi).

Šā gada 1. decembrī Saeima steidzamības kārtībā pieņēma jauno Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likumu (likums). Likums stājas spēkā 15.decembrī un uzliek par pienākumu noteiktos gadījumos deklarēt fiziskās personas mantisko stāvokli, sniedz iespēju legalizēt ienākumus, par kuriem iepriekš nav bijis nomaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), un paredz iemaksāt kredītiestādē skaidrās naudas uzkrājumus virs 10 000 latiem. Šīs publikācijas mērķis ir sniegt pārskatu par būtiskākajiem jautājumiem jaunā likuma sakarā, vienlaikus rosinot diskusiju, jo virkne jautājumu joprojām ir neskaidri.

Publisko iepirkumu likuma (Likums) 39.panta 1.daļas 6.punkts nosaka, ka kandidātu vai pretendentu izslēdz no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata pretendenta piedāvājumu, ja "Latvijā reģistrēta (atrodas pastāvīgā dzīvesvieta) kandidāta vai pretendenta darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi [...] ir mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju vidējiem darba ienākumiem valstī minētajā periodā attiecīgajā nozarē [...]" 03.11.2011. Satversmes tiesa pieņēma spriedumu (Spriedums), kurā noteica, ka Likuma 39.panta 1.daļas 6.punkts (Apstrīdētā norma) neatbilst Satversmes 91.pantam. Šajā publikācijā autors koncentrēti atspoguļos sprieduma galvenās atziņas no to potenciālās ietekmes uz nepieciešamo nodarbinātības tiesiskā regulējuma modernizāciju Latvijā.