Latvijas Republikas (LR) Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departaments 12.06.2013. pieņēma spriedumu lietā Nr.SKA-21/2013 (Spriedums) "Uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinā iekļaujamo saimnieciskās darbības izmaksu ierobežošanas pamats", ar kuru, ieviešot pienākumu nodokļu administrācijai pierādīt nodokļa maksātāja informētību par dalību krāpnieciskā shēmā (darījumu ķēdē), ir papildinājis kritērijus, pēc kuriem nodokļu administrācija var atzīt darījumus (saimnieciskās darbības izmaksas) par fiktīviem, tādējādi koriģējot apliekamo ienākumu.

Nodokļu jomā šobrīd lielākā ažiotāža nenoliedzami ir ap Valsts ieņēmumu dienesta (VID) uzrēķiniem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) krāpšanas lietās, galvenokārt, divu apsvērumu dēļ – pirmkārt, šobrīd šī tēma ir vispopulārākā VID auditos vērtētā problēma un, otrkārt, pēdējos divos mēnešos PVN krāpšanas lietas ir nonākušas arī līdz Augstākās tiesas Senātam (turpmāk - Senāts), un Senāta spriedumi norāda uz nepilnībām šo lietu analīzē no VID puses un zemākās instances tiesās.

Ik dienas tiek sludināti publiskie iepirkumi, kuru jēga ir saistāma ar valsts, pašvaldību iestāžu, kapitālsabiedrību funkciju un uzdevumu nodrošināšanu. Tiek iepirkti gan būvdarbi, gan preču piegādes, gan arī dažādi pakalpojumi, kas arī veido iepirkuma priekšmetu. Nosakot iepirkuma priekšmetu, tiek noteikts noslēdzamā iepirkuma līguma veids: būvdarbu līgums, piegādes līgums vai pakalpojuma līgums, un uz katru no šiem līgumu veidiem ir attiecināmas nedaudz atšķirīgas likumdevēja prasības. Turklāt pakalpojumu līgumu piešķiršanā ir noteikts atšķirīgs regulējums pakalpojumiem, kuros varētu būt pārrobežu intereses moments un atvieglotas prasības tiem pakalpojumu iepirkumiem, kur šāda interese varētu nebūt. Tieši par šādu pakalpojumu līgumu, kurus Publiskā iepirkuma likuma kontekstā dēvē par B daļas pakalpojumiem, piešķiršanas tiesiskumu lasiet šajā publikācijā.

Šī gada 1. februārī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments pieņēma spriedumu (lietas Nr. A42935209), ar kuru ir atzītas nodokļu maksātāju tiesības saņemt kompensāciju no valsts par naudas līdzekļiem, kas ir bijuši valsts rīcībā, kamēr nodokļu maksātājs ir tiesājies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par tā lēmuma atcelšanu.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) un Latvijas tiesas nu, cerams, būs spiestas kardināli mainīt savu praksi, jo Eiropas Savienības (ES) Tiesa pateica Latvijai tieši acīs to, ko Latvija negribēja dzirdēt. Proti, ES Tiesa nosprieda, ka VID pircējam nedrīkst liegt tiesības atskaitīt PVN, pamatojoties pat uz pārdevēja īstenoto krāpšanu vai pieļautām nelikumībām. Pircējs drīkst atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pat tad, ja attiecīgais darījums ir formāli uzskatāms par tādu, kurš faktiski nav noticis. VID nedrīkst prasīt pircējam veikt pārdevēja pārbaudi, kura nav tiesību aktos skaidri prasīta.

Publiskais sektors, proti, valsts un pašvaldības iestādes un uzņēmumi, lai nodrošinātu to kompetencē noteikto uzdevumu izpildi, ik dienas veic dažādus iepirkumus, veidojot sadarbību ar privāto sektoru – piegādātājiem. Attiecības starp publisko un privāto sektoru publiskajos iepirkumos lielākā daļā gadījumu regulē Publisko iepirkumu likums. Papildus ir jāpiemin arī Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums. Šajā publikācijā tiks analizēta piegādātāju interešu aizsardzība valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu organizētajos iepirkumos, kas tiek rīkoti saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu (Likums).

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpšanas novēršana jau ilgāku laiku ir bijusi viena no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbības prioritātēm. Lai to īstenotu, VID vairāku gadu laikā ir veicis veselu pasākumu kompleksu efektīvas kontroles sistēmas iedzīvināšanai – PVN deklarācijās iekļaujamā informācija ir papildināta, pieprasot uzrādīt gan sniegtos, gan saņemtos darījumus, VID ir iegādājies speciālu programmatūru, kas ļauj laicīgi konstatēt nesakritības ar darījumu partneriem, kā arī veic regulāras kontroles procedūras, tajā skaitā informējot nodokļu maksātājus par savās sistēmās konstatētajām nesakritībām. Daudzi uzņēmumi ir saņēmuši VID vēstules ar lūgumu sniegt paskaidrojumus par atsevišķiem darījumiem ar šaubīgiem darījumu partneriem, tajā skaitā arī vēstules ar lūgumiem izslēgt konkrētus darījumus no uzrādītā priekšnodokļa.

Turpinot rakstīt par dalītā īpašuma problemātiku, kas jo īpaši aktuāla kļuvusi pēc 2012.gada jūnijā Ministru kabineta sēdē atbalstītā Tieslietu ministrijas informatīvā ziņojuma "Par tiesiskā regulējuma izstrādes gaitu, ar kuru paredzēts atteikties no dalītā īpašuma" (Informatīvais ziņojums), raksta autore raksturos dažas praksē aktuālas problēmas, kuras būtu jārisina likumdošanas ceļā.

01.11.2012. Saeima trešajā lasījumā pieņēma un Valsts prezidents 21.novembrī izsludināja likumu "Grozījumi Administratīvā procesa likumā", kas stāsies spēkā 01.01.2013.

Ieviešot noteikumus attiecībā uz civilprocesa ietvaros izskatāmajām lietām par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību (Civilprocesa likuma 30.2 nodaļa), cita starpā, tika noteikti arī pagaidu aizsardzības līdzekļi. Šo noteikumu ieviešana, izdarot nepieciešamos grozījumus Civilprocesa likumā un citos tiesību aktos, izrietēja no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (Direktīva).

Diskusijas par uzņēmuma līguma nošķiršanu no darba līguma joprojām pastāv, un ir novērojamas nevis tiesiskās, bet praktiskās problēmas. Publikācija aktualizē pastāvošo problēmu un sniedz ieskatu gan institūta tiesiskajā regulējumā, gan to praktiskajā piemērošanā.

Izvērtējot dažādus uzņēmumus un fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, savā darba praksē esmu saskārusies ar vairākām problemātiskām situācijām. Neskaitāmi daudz lietās (administratīvās lietas, tematiskās pārbaudes un audits), ko ierosina vai uzsāk Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonas, tiesa pārsūdzēšanas procesā atceļ VID pieņemtos lēmumus - nekvalitatīvs un paviršs VID darbinieku darbs vai normāla prakse? Šķiet tam piekritīs uzņēmēji, kuri kaut reizi ir saskārušies ar VID amatpersonu veiktajām pārbaudēm, tādējādi nonākot pie atšķirīga redzējuma, kā tulkot likuma normas.

2012. gada 2. maijā tika pasludināts Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2011-17-03, ar kuru tika atzīts, ka Satversmei neatbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" (MK noteikumi Nr. 321) 3. un 4. punkts. Spriedums ir raisījis plašas diskusijas, kuru saturs nereti liek domāt, ka ne vienmēr ir pilnīga izpratne par tā saucamā nesēju atlīdzības koncepta būtību.

Zaudējumu segšana no turpmāko taksācijas gadu apliekamā ienākuma un zaudējumu pārnešana uzņēmumu grupā ir vieni no būtiskākajiem ienākuma nodokļa stimuliem komersantiem. Tomēr atsevišķas likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (likums par UIN) 14. panta (Iepriekšējo gadu zaudējumu segšana) un 14.1 panta (Zaudējumu pārnešana uzņēmumu grupā) normas nodokļu maksātāji un nodokļu administrācija joprojām interpretē un piemēro praksē atšķirīgi.

Tiem nodokļu maksātājiem, kuri ietilpst starptautiskā uzņēmumu grupā un kuru pārrobežu grupas uzņēmuma darbības rezultātā ir radušies zaudējumi saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (likums par UIN) 14.1 pantu, ir tiesības savu ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par šo pārrobežu uzņēmumu zaudējumiem, ja šis pārrobežu uzņēmums tiek reorganizēts vai likvidēts, vai šīs otras valsts tiesību akti neparedz šādu zaudējumu pārnešanu uz turpmākajiem taksācijas periodiem vai to segšanu uzņēmumu grupā. Tomēr praksē nodokļu administrācija nepamatoti liedz nodokļu maksātājiem piemērot minētās likuma par UIN 14.1 panta normas. Tādēļ publikācijā tiks norādīts uz potenciālām problēmām, ar kādām nodokļu maksātājam ir jārēķinās, ja tas vēlas izmantot uzņēmumu grupas ārvalsts uzņēmuma radītos zaudējumus, un iespējām izvairīties no tām.