Piedāvājam jūlija “iTiesības” lasītāko rakstu TOP 3!
1.vieta – atvaļinājuma atcelšana
Vislasītākais raksts jūlijā ir Ilzes Jankevičas “Vai darba devējs drīkst atcelt jau piešķirtu atvaļinājumu” (iTiesības, 01.07.2026.).
Atvaļinājuma atcelšana būtu pieļaujama tikai ar darbinieka piekrišanu. Ja darbinieks nepiekrīt atvaļinājuma atcelšanai, darba devējs nav tiesīgs viņam piemērot sodus vai nelabvēlīgas sekas.
Biežākais iemesls atvaļinājuma grozīšanai ir nepieciešamība uzņēmumā nodrošināt parasto darba gaitu. Šāda nepieciešamība var rasties nepārvaramas varas, nejaušu notikumu vai citu neparedzētu apstākļu dēļ. Iemesliem jābūt objektīvi pamatotiem, un par atbilstošu nebūtu atzīstama atvaļinājumu grafika grozīšana vienīgi darba devēja subjektīvu apsvērumu vai vēlmju dēļ. Tāpat iemesls var būt ar pašu darbinieku saistīti apstākļi, piemēram, darbnespēja sākotnēji paredzētā atvaļinājuma laikā.
Ja darba devējs ir mainījis atvaļinājuma laiku un tādēļ darbiniekam radušies zaudējumi, piemēram, atceļot ceļojumu, darba devēja civiltiesiskā atbildība vērtējama saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.
Ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā izmantojamā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam, un to var pārcelt tikai uz vienu gadu.
2.vieta – darbinieka atbildība
Otrajā vietā ir Toma Tīdemaņa raksts “11 000 eiro sods trolejbusa vadītājai – cik tālu sniedzas darbinieka atbildība” (iTiesības, 13.07.2026.), kurā analizēta atbildība par zaudējumiem darba devējam, ja darbs saistīts ar transportlīdzekļa vadīšanu.
Gadījumos, kad amata pienākumi ietver transportlīdzekļa vadīšanu un piedalīšanos ceļu satiksmē, darbinieka atbildība par zaudējumu nodarīšanu ir ierobežota. Tas nozīmē, ka zaudējumi darba devējam atlīdzināmi tikai tad, ja tie nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Līdz ar to arī darba devējam būtu jāizvērtē un jāpiemēro saprātīgi aizsardzības mehānismi, lai šādu zaudējumu apmēru pēc iespējas novērstu vai mazinātu.
Darba devējs ir skaidrojis, ka situācijās, ja vadītājs ir veicis darbības, lai no negadījuma izvairītos, materiālā atbildība netiek piemērota. Tomēr rakstā aplūkotajā gadījumā nav apstiprināts pat bremzēšanas fakts pirms ceļu satiksmes negadījuma, kas būtu samazinājis zaudējumu apmēru, līdz ar to vadītājas darbības vērtējamas kā rupja neuzmanība. Šādos gadījumos darba devējam ir pienākums pierādīt, ka zaudējumi viņam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Ja darbinieks apstrīd zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējam ir tiesības celt prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Šādā gadījumā tieši darba devējam tiesā būs jāpierāda darbinieka rupjā neuzmanība. Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība ir pielīdzināma ļaunam nolūkam, tādēļ ir jākonstatē tieši rupja neuzmanība, nevis tikai viegla kļūda vai iespējams pārkāpums.
Rakstā analizētais gadījums aktualizē jautājumu par to, vai darba devējs ir veicis visas saprātīgās un samērīgās darbības, lai novērstu vai mazinātu zaudējumu iestāšanās risku un to apmēru, piemēram, apdrošinot darba transportlīdzekļus ar brīvprātīgo sauszemes transportlīdzekļa apdrošināšanu, kas sedz zaudējumus zādzības, laupīšanas vai bojājumu gadījumā, jeb KASKO. Darba devējam būtu jāizvērtē arī citi iespējamie mehānismi, lai šādu zaudējumu apmēru novērstu vai mazinātu.
3.vieta – oficiālā saziņa
Savukārt trešais lasītākais jūlijā ir bijis Rinalda Vanaga raksts “Vai e-adrese ir obligāta saziņā ar valsti?” (iTiesības, 07.07.2026.), kas skaidro Oficiālās elektroniskās adreses likuma saturu un robežas, lai nodrošinātu konsekventu tiesību normu piemērošanu un nepieļautu situācijas, kurās formālu apsvērumu dēļ tiek nepamatoti ierobežotas personas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
Likumprojekta anotācijā paustais regulējuma mērķis pieņemtajā likuma redakcijā nav pilnībā un nepārprotami nostiprināts. Likumā nav ietverts skaidrs formulējums, kas visos gadījumos paredzētu obligātu e-adreses izmantošanu ne tikai dokumentu saņemšanai, bet arī to iesniegšanai iestādēm.
E-adrese ir uzskatāma par reglamentētu un standartizētu saziņas kanālu, kura izmantošana noteiktiem tiesību subjektiem ir obligāta, lai nodrošinātu to sasniedzamību un iespēju saņemt dokumentus no iestādēm. Vienlaikus no spēkā esošā regulējuma neizriet vispārējs pienākums visus dokumentus iestādēm iesniegt tikai e-adresē. Izšķiroša nozīme ir tam, vai konkrētajā procesā normatīvie akti paredz obligātu dokumentu iesniegšanas veidu vai konkrētu elektronisko sistēmu, piemēram, būvniecības ieceres īstenošanai nepieciešamie dokumenti jāiesniedz Būvniecības informācijas sistēmā (BIS). Ja šāds pienākums nav noteikts, tiesību subjekts dokumentus var iesniegt arī citos pieļaujamos saziņas kanālos, tostarp izmantojot e-pastu, ja vien tiek ievērotas dokumenta formai un saturam noteiktās prasības.
