Pērn atkal aktuāla kļuva tā dēvētā būvnieku karteļa lieta, šogad tai sekojuši vairāki citi skaļi notikumi, piemēram, aizliegtas vienošanās pazīmes konstatētas pārtikas mazumtirdzniecībā starp “Rimi” un “Maxima”. Tas raisījis ne vien sabiedrības uzmanību un veicinājis politiķu centienus pilnveidot likumus, bet liek uzdot jautājumus arī konkurences uzraugiem. Tāpēc uz sarunu aicinājām Konkurences padomes priekšsēdētāju Ievu Šmiti.

Kuras nozares Latvijā šobrīd var uzskatīt par riskantākajām konkurences noteikumu pārkāpumu ziņā?

Nevaru izcelt kādu konkrētu nozari kā īpaši riskantu. Jomas, kurās esam konstatējuši pārkāpumus, ir ļoti dažādas – varam runāt par ēku siltināšanu, sabiedriskajiem pakalpojumiem, transportu, datoru iepirkumiem, inženiertehniskajiem risinājumiem, digitālajiem tirgiem, būvniecību, meliorāciju. Jebkura joma ir pakļauta iespējamiem pārkāpumu riskiem. Redzam, ka biežākais konkurences tiesību pārkāpumu veids ir tieši aizliegtas vienošanās publiskajos iepirkumos, turklāt neatkarīgi no jomas – sākot ar svētku dekoru piegādi un apbedīšanas pakalpojumiem, beidzot ar ceļu būvniecību un pasažieru pārvadājumiem.

Tirgus dalībniekiem ir jāsaprot, ka konkurences tiesības attiecas uz pilnīgi visām nozarēm un visiem tirgus spēlētājiem. Varbūt ir kaut kāds mīts, ka konkurences tiesības skar tikai lielos uzņēmumus, taču tā nav – tās attiecas uz ikvienu, kurš darbojas tirgū. Šo izpratni mēs cenšamies veicināt.

Tātad runa ir par konkrētiem uzņēmumiem katrā atsevišķā situācijā, nevis par noteiktām nozarēm?

Jā, runa nav par nozarēm. Riskiem var būt pakļauta jebkura nozare un jebkurš sektors. Konkurences kultūra ir joma, kurā mums vēl ir kur augt.

Vai var teikt, ka konkurences tiesību pārkāpumi nereti tiek pieļauti nezināšanas dēļ, nevis apzināti veicot pārkāpumus?

Arī tādas situācijas tiek novērotas. Tāpēc ir būtiski izprast, kas ir konkurences tiesības, kādas vienošanās starp konkurentiem ir atļautas, jo ne jau visas ir pakļautas aizliegumam. Svarīgi arī, lai šī izpratne būtu ne tikai uzņēmuma vadības līmenī, bet sasniegtu ikvienu uzņēmuma darbinieku, kas ar šo jautājumu saskaras, jo uzņēmuma atbildība par konkurences tiesību pārkāpumu iestājas neatkarīgi no pārkāpumā iesaistītā nodarbinātā hierarhiskā ranga un var radīt ļoti lielus zaudējumus piemēroto naudas sodu un potenciālo zaudējumu atlīdzināšanas prasību rezultātā.