Slēdzot līgumus, to dalībnieki, īpaši kreditors, kura mantiskās intereses salīdzinājumā ar otru saistības dalībnieku – parādnieku – tiek pakļautas lielākam aizskāruma riskam, ir ieinteresēts nodrošināties pret mantisko interešu aizskāruma risku. Nodibinot mantiska rakstura saistību, kreditoram vienmēr jāatceras, ka pastāv risks, vai parādniekam būs manta, ar ko nokārtot savas saistības, un griba to izdarīt.

Ar mērķi nodrošināties pret risku, ka saistība no parādnieka puses netiks izpildīta, Latvijas civiltiesībās ir paredzēti īpaši tiesiskie līdzekļi – saistību tiesību pastiprināšanas līdzekļi, un viens no tiem ir galvojums. Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas (galvenā parādnieka) parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņa parāda. Galvojuma definīcijā ir redzams, ka galvojums galvenokārt kalpo parādnieka, kurš ir ieinteresēts saņemt noteiktu mantisku labumu, interesēm, un kreditora, kurš saistības izpildījumu ir tiesīgs prasīt ne tikai no galvenā parādnieka, bet arī bet arī no šīs trešās personas – galvinieka –, interesēm. Savukārt pašam galviniekam ir nosacīti šaurs tiesību loks – gadījumā, ja galvinieks izpilda saistības galvenā parādnieka vietā, viņš ir tiesīgs vērsties pret parādnieku ar regresa prasību, atprasot kreditoram samaksāto, taču nav garantijas, ka parādnieka vietā samaksāto parādu izdosies atgūt.