Pirmdienas rīts, pulksten 7.30. Uzņēmuma transports izbrauc no stāvlaukuma, lai dotos uz objektu, kas atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā. Viens darbinieks vada automašīnu, otrs telefonā atbild uz darba e-pastiem, savukārt cits vienkārši atpūšas. Lai gan darbs objektā vēl nav sācies, visi jau ir ceļā saskaņā ar darba devēja noteikto grafiku un darba organizāciju. Šādās situācijās bieži rodas jautājums – šis periods ir uzskatāms par darba laiku vai tomēr ne?
Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2025.gada 9.oktobra spriedumā lietā C-110/24 sniegusi skaidrojumu par direktīvas 2003/88/EK piemērošanu šādām situācijām. Lieta attiecās uz darbiniekiem, kuri strādāja dabas teritorijās un kuriem nebija pastāvīgas darba vietas. Viņiem bija jāierodas darba devēja noteiktā vietā jeb bāzē un pēc tam ar darba devēja transportu jādodas uz konkrēto darba izpildes vietu.
Strīds radās par to, vai šis pārvietošanās laiks, jo īpaši atpakaļceļš, ir uzskatāms par darba laiku direktīvas 2003/88/EK 2.panta 1.punkta izpratnē.
