Mākslīgais intelekts pēdējo gadu laikā ir kļuvis par ikdienas darba rīku. Arvien biežāk uzņēmēji un privātpersonas izmanto dažādus mākslīgā intelekta risinājumus, lai sagatavotu līgumus, pārskatītu dokumentus vai izstrādātu komentārus līguma sarunām. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet loģisks risinājums, jo atbilde tiek saņemta dažu sekunžu laikā, izmaksas ir minimālas un rezultāts izskatās profesionāls. Tomēr tieši šeit slēpjas lielākais risks.

Praksē es arvien biežāk sastopos ar situācijām, kurās problēmu rada nevis paša līguma neesība, bet gan pārliecība, ka mākslīgā intelekta (MI) sagatavots dokuments automātiski ir juridiski korekts. Diemžēl glīti noformēts teksts vēl nenozīmē, ka tas patiešām aizsargā personas intereses. Papildus jāņem vērā, ka risks var būt saistīts ne tikai ar līguma saturu, bet arī ar dokumenta augšupielādi MI sistēmā. Līgumos nereti ir ietverta komercinformācija, personas dati, informācija par cenām, sadarbības nosacījumiem vai cita konfidenciāla informācija. Tādēļ pirms līguma ievietošanas MI rīkā uzņēmumam būtu jāpārliecinās par konkrētā rīka lietošanas noteikumiem, datu apstrādes kārtību un drošības garantijām.

Problēma nav teksts, bet risks

Līgumu neslēdz tāpēc, lai iegūtu glīti noformētu dokumentu ar pareizām juridiskām frāzēm. To slēdz, lai jau iepriekš vienotos par to, kas notiks situācijās, kad sadarbība nenoritēs, kā plānots. Tieši tāpēc jurista darbs parasti sākas nevis ar līguma rakstīšanu, bet gan ar jautājumiem. Kas klientam ir svarīgākais? Kādi riski ir pieņemami, bet kādi – nav? Kas notiks, ja sadarbības partneris nepildīs saistības, kavēs maksājumus vai vēlēsies sadarbību izbeigt? MI šādus jautājumus parasti neuzdod. Tas atbild uz konkrēto jautājumu, bet ne vienmēr palīdz saprast, vai vispār ir uzdots pareizais jautājums, kā arī neizvērtē darījuma komerciālo un tiesisko kontekstu.