Turpinot iepriekšējā “iFinanses” numurā apskatītos nodokļu piemērošanas izaicinājumus sadarbības ekonomikā, šoreiz rubrikā “Nodokļu smilšu kaste” pētīsim, kā nodokļu jautājumi tiek risināti citās valstīs. Rīgas Tehniskās universitātes Muitas un nodokļu katedras mācībspēki Dr.oec. Justīna Hudenko un Dr.oec. Māris Jurušs analizē Mg.oec. Ilzes Varlamovas apkopotās zinātnieku atziņas.

Pirmajā rakstā “Sadarbības ekonomikas modelim atbilstoša nodokļu sistēma” tika secināts, ka, pielāgojot nodokļu regulējumu pastāvošajai nodokļu sistēmai un izveidojot sadarbību starp nodokļu administrācijām un digitālajām platformām, pastāv iespēja izveidot efektīvu sadarbības ekonomikai piemērotu nodokļu sistēmu. Sāksim ar citu valstu pozitīvajiem piemēriem!

Pozitīvie piemēri

Justīna: Vairāki pētnieki un arī Eiropas Komisija (EK) nonākusi pie atziņas, ka jaunais sadarbības ekonomikas modelis var atrisināt daudz tradicionālās ekonomikas problēmu – padarīt efektīvāku nozaru regulējumu un iesaistīto personu reģistrēšanu, veicināt  finansējuma piesaisti, piekļuvi starptautiskajam tirgum, gūt lielāku atbalstu mazajiem uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, izveidojot jaunu konceptu “cilvēks – uzņēmums”, u.c.

Māris: Varu papildināt, ka samazinās arī transakciju izmaksas, un tā rezultātā – pakalpojumu cenas. Līdz ar to rodas iespēja, piemēram, uzturēties ceļojumā ilgāk un saņemt tā saukto pieczvaigžņu viesnīcas kvalitāti par ekonomiskās klases cenu, tādējādi atbalstot vietējo tūrismu un potenciāli sniedzot iespēju gūt ienākumus tiem, kas nevar pamest mājokli mazu bērnu vai slimības dēļ.

J: Tieši tā! Tāpēc vairākas pilsētas ir nodibinājušas sadarbības pilsētu aliansi, kur pārrunāt aktuālus jautājumus un dalīties ar pozitīvo praksi. Pastāstīšu par divām pilsētām – Amsterdamu un Seulu.

Amsterdamas pieredze

2015.gadā Amsterdamā tika uzsākta sadarbības ekonomikas darba plāna īstenošana ar moto: ”Nevis aizliegt un ierobežot, bet uzraudzīt un dot iespēju!” (Don’t ban and authorise but rather monitor and seize opportunities). Galvenais mērķis ir ierobežot globālo platformu monopolu un nepārskatāmību un veicināt konkurenci sadarbības ekonomikā. Ar “Airbnb” tika parakstīta vienošanās (Amsterdama bija pirmā pilsēta, kas to izdarīja), ka platformai jāiekasē tūrisma nodeva un jānodrošina, ka pakalpojumus var saņemt tikai reģistrēti viesi, turklāt – tikai īstermiņā (60 dienas gadā). Tāpat platformai uzlikts par pienākumuapkopot un sniegt informāciju par pārdotajiem pakalpojumiem, lai palīdzētu pilsētas plānošanas procesos. Pilsēta atbalsta dažādas sadarbības ekonomikas iniciatīvas, piemēram, mazo elektroenerģijas ražotāju enerģijas piegādi gala patērētājiem, reti lietojamo mājas priekšmetu (urbjmašīna, galda servīze u.c.) izīrēšanu interesentiem, dalīšanos ar mājās gatavotām maltītēm u.c.

Seulas pieredze

Seula pretstatā Amsterdamai atbalstu globālajām platformām sniedz mazāk, uz laiku pat  apturot to darbību, toties vairāk pievēršas sadarbības ekonomikai sociālajā sfērā, finansējot vietējos jaunuzņēmumus, piemēram, lai piedāvātu tūristiem apmesties pie gados vecākiem pilsētas iedzīvotājiem, tādējādi mazinot viņu sociālo izolētību un nodrošinot starppaaudžu komunikāciju. Pilsēta aktīvi iesaistās arī likumdošanas iniciatīvās un ir nodibinājusi sadarbības platformu skolu, lai atbalstītu pārskatāmu un likumīgu sadarbības ekonomiku.

Abas pilsētas sadarbības ekonomikā iesaistījušās arī tiešā veidā, piedāvājot sabiedriskajām organizācijām izmantot pilsētai piederošus īpašumus ārpus to darba laika. Tās organizē arī informatīvas kampaņas, lai skaidrotu atšķirības starp komerciālu un nekomerciālu sadarbību, nodokļu nomaksas jautājumus un citus pienākumus dažādās situācijās. Abas pilsētas kā galveno sadarbības ekonomikas priekšrocību uzskata virzību no pārmērīga patērnieciskuma uz sociālu iekļaušanu.

M: Izklausās iedvesmojoši, bet atļaušos arī pakritizēt. Saskaņā ar EK pētījumu 40% no visas sadarbības ekonomikas Eiropas Savienībā (ES) ģenerē globālās platformas – “Uber”, “Airbnb”, “Uber Eats”, “Kickstarter”, “Indiegogo”, kas atturas publiski paust finanšu informāciju. Visticamāk, lai panāktu progresu, nepieciešama koordinēta ES dalībvalstu, nevis atsevišķu pilsētu, rīcība. No milzīgā sadarbības ekonomikas apgrozījuma apmēram 15% no darījumu vērtības saņem platformas, kuras šos līdzekļus “izsūc” no mūsu valstu ekonomikām, nesamaksājot nodokļus.

J: Jā, pēdējā desmitgadē zinātnieki diskutē, vai nevajadzētu atteikties no sadarbības platformu aplikšanas ar nodokļiem, norādot, ka tās jau devušas pietiekamu pienesumu, nodrošinot zemākas cenas un citus labumus, ko minējām sarunas sākumā. Tomēr tagad ir nostabilizējies viedoklis, ka taisnīguma princips nepieļauj atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas subjektiem, kuri atrodas līdzvērtīgā situācijā, un nodokļi ir jāiekasē no visiem.

M: Jautājums – kuri un kā?

J: Hamburgas universitātes pētnieki pierādījuši, ka jaunas nodokļu sistēmas izveidošana radīs vairāk problēmu, nekā risinājumu, tāpēc jāpielāgo esošā.

M: Tā nu esam atgriezušies pie izaicinājumiem, ko secinājām iepriekšējā rakstā. Nodokļu maksātāja identifikācijas, nodokļu likmes izvēles un nodokļu administrēšanas problēmām var pieskaitīt ierobežotās iespējas iekasēt nodokļus.

Nodokļu izaicinājumi un to risinājumi

J: Sāksim ar to, ka sadarbības ekonomika nav radījusi fiskālās problēmas. Arī pirms sadarbības platformām cilvēki izīrēja dzīvokļus, pārvadāja pasažierus, aizdeva naudu pret procentiem un sniedza citus pakalpojumus, nereģistrējot darījumus. Manuprāt, platformas tieši izgaismoja šo ekonomikas virzienu, padarīja to izteiktāku un drīzāk pat radīja iespēju nodokļus iekasēt.

M: Jā, tā laikam ir. Tomēr platformas gadījuma rakstura darījumus padarījušas par uzņēmējdarbības modeli. Robežas novilkšana starp profesionālu un neprofesionālu pakalpojumu sniedzēju būtu pirmais solis, lai pilnveidotu nodokļu sistēmu, jo pretējā gadījumā tiek piemērots neatbilstošs nodokļu režīms vai nodokļi netiek piemēroti vispār.

J: Britu pētnieki veikuši padziļinātu pētījumu, lai izprastu sadarbības ekonomikas pakalpojumu sniedzēju zināšanas, attieksmi un lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz savu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem. Ceturtdaļa visu pakalpojumu sniedzēju atzina, ka ļoti maz vai neko nezina par to, kā ar nodokļiem tiek aplikti viņu sadarbības platformās gūtie ienākumi.

M: Domāju, ka Latvijā līdzīgs pētījums atklātu vēl bēdīgāku ainu…

J: Labā ziņa ir tā, ka pakalpojumu sniedzēji cenšas ievērot pienākumu maksāt nodokļus. Turklāt tie, kas vairāk nopelna, vairāk arī gatavi sniegt ziņas par saviem ienākumiem. Tomēr viņi subjektīvi neizjūt, kurā brīdī šis pienākums iestājas. Interesanti, ka tie, kas nodarbojas ar tālākpārdošanu vai amatniecību, mazāk vēlas deklarēt savus ienākumus, nekā citas pakalpojumu sniedzēju grupas. Viņiem, kā secinājuši pētnieki, nav iespējas atskaitīt saimnieciskās darbības izmaksas, un rezultātā reālie ienākumi ir tik zemi, ka no tiem atskaitīt nodokļus nav iespējams.

M: Tātad var secināt, ka pakalpojumu sniedzējiem nepieciešams vairāk atbalsta un informācijas par nodokļu saistībām un deklarēšanas prasībām, un, iespējams, saprotamāki nodokļu noteikumi.

J: Vēl vairāk! Pētījuma secinājumi norāda, ka gados jauni pakalpojumu sniedzēji vēlas, lai platformas pašas iekasē nodokļus vai vismaz ģenerē ienākumu deklarācijas sastāvdaļas. Savukārt gados vecāki pakalpojumu sniedzēji nevēlas automātisku nodokļu nomaksu, bet gan iespēju, pierakstoties platformā, saņemt informāciju par nodokļu saistībām vai saiti uz nodokļu administrācijas vietni, kur tā ir pieejama.

M: Atkal nonākam pie pienākumu noteikšanas platformām… Diemžēl informācijas trūkums, proti, dati gan par lietotājiem, kas veic saimniecisko darbību, gan par to gūtajiem ienākumiem, kas atrodas sadarbības platformu rīcībā, ir nākamais lielais izaicinājums. Turklāt pašas sadarbības platformas izvairās no nodokļu nomaksas ienākumu gūšanas vietā.

J: Nedomāju, ka to vajadzētu no tām pieprasīt! Sadarbības ekonomika strādā pēc kumulācijas principa – miljoniem privātpersonu slēdz darījumus savā starpā, izmantojot desmitiem platformu. Parastās robežvērtības, kas nošķir profesionālo darbību (darījumu skaits vai apgrozījums taksācijas periodā, saimnieciskās darbības veids), reti var noskaidrot kādā no platformām, drīzāk tās zināmas tikai pašam pakalpojuma sniedzējam. Cita lieta, ka viņi to neapzinās…

M: Piemēram, Itālijas nodokļu regulējums paredz, ka pakalpojuma sniedzējam ir pienākums deklarēt ienākumus, kas gūti no sadarbības ekonomikas, un ienākumam līdz 10 000 eiro gadā piemērojama fiksēta 10% ienākuma nodokļa likme, bet ienākumu daļai, kas šo slieksni pārsniedz, tiek piemērota standarta likme kā visiem profesionāliem pakalpojumu sniedzējiem. Līdzīga sistēma ir izveidota arī Beļģijā. Tad šos 10% varētu prasīt iekasēt uzreiz.

J: Diez vai platformas to darīs brīvprātīgi. Visdrīzāk būtu nepieciešams speciāls regulējums un, iespējams, pat platformu licencēšana.

M: Francijā tas ieviests kopš 2015.gada beigām – platformas gan neiekasē nodokļus, bet tām ir pienākums reizi gadā sniegt informāciju par Francijas rezidentu kopējo apgrozījumu. Starp citu, Francijas valdība pati neveic platformu licencēšanu, bet gan pilnvarojusi trešās personas, neradot papildu slogu valsts budžetam.

J: Tātad, lai palīdzētu identificēt, kad pakalpojumu sniedzējiem sadarbības platformās rodas nodokļu maksāšanas pienākums, nepieciešams:

• izveidot informatīvo kampaņu par nodokļu saistībām un deklarēšanas prasībām sadarbības ekonomikā;
• vienkāršot nodokļu nomaksu, piemēram, ieviest nodokļu nomaksu rezumējošā kārtībā, gada beigās precizējot ienākumus atbilstoši nodokļu maksātāja izvēlētājam nodokļu režīmam;
• sadarboties ar platformām, ideālā gadījumā panākot minētā nodokļa ieturēšanu, bet kā minimums – gūto ienākumu deklarēšanu, kā to jau kopš 2016.gada dara Igaunijā.

Platformu sniegtie pakalpojumi un nodokļi

M: Vēl palika neizrunāts jautājums par pašu platformu kā nodokļu maksātāju saistībām pret valsti, kurā tās darbojas.

J: Jā, piekrītu, ka arī sadarbības platformām jāsniedz pienesums valstu budžetos, jo tās rada ne tikai sociālas priekšrocības, bet arī izmaksas – pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju patērētāju tiesību nodrošināšanai, potenciālo konfliktu risināšanai u.c.

M: Ir skaidrs, ka viena valsts, it īpaši tāda, kuras ekonomika ir mazāka par kādas globālās platformas apgrozījumu, var patstāvīgi tikt galā tikai ar nelielām vietējas nozīmes platformām. Ar globāliem izaicinājumiem jācīnās globālā mērogā, sadarbojoties vairākām nodokļu administrācijām, kā tas norādīts arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ziņojumā.

J: Pastāsti, kas šobrīd tiek darīts?

M: EK strādā pie pasākumiem, lai visiem uzņēmumiem, kas darbojas ES, būtu jāmaksā nodokļi valstī, kurā tiek ģenerēta peļņa un radīta vērtība. Tomēr digitālajā laikmetā ne vienmēr ir skaidri nosakāms, kas ir šī vērtība, kā to izmērīt vai kur tā ir radīta. Jāatrod veids, kā pasargāt valstu tiesības piemērot uzņēmumiem ienākuma nodokļus, pat ja tiem ir tikai komerciāli digitāla, bet ne fiziska klātbūtne valstī, un kā uzņēmumiem, kas lielāko daļu vērtības gūst no nemateriālo aktīvu, informācijas un datu izmantošanas, noteikt apliekamā ienākuma apmēru.

J: Un cik tālu esam no digitālajai ekonomikai atbilstoša regulējuma ieviešanas?

M: Patlaban starptautiskajā vidē tiek pievērsta uzmanība digitālās ekonomikas, tostarp sadarbības ekonomikas, problēmjautājumu risināšanai un diskutēts par digitālās pastāvīgās pārstāvniecības jēdziena ieviešanu. Proti, lai pastāvīgās pārstāvniecības konceptu varētu attiecināt uz digitālajiem uzņēmumiem, ierosināts izmantot šādus digitālās pastāvīgās pārstāvniecības noteikšanas kritērijus un to kombinācijas:

• ieņēmumu faktors – ja lielākā uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) daļa rodas noteiktā valstī, tad tas ir potenciāls indikators nozīmīgai ekonomiskai klātbūtnei. Šis faktors tiktu attiecināts tikai uz digitāli noslēgtiem darījumiem;
• digitālie faktori – nozīmīgu ekonomisko klātbūtni valstī var radīt arī tādi digitālie faktori kā vietējais domēns, digitālā platforma vai norēķināšanās iespēja;
• uz lietotājiem balstīti faktori – kā uzņēmums iekļaujas konkrētas valsts ekonomikā, var noteikt pēc aktīvo lietotāju izcelsmes, tiešsaistē noslēgto līgumu skaita ar konkrētās valsts lietotājiem, ievākto datu apjoma.

J: Esmu lasījusi, ka akadēmiskajā vidē šie faktori novērtēti pozitīvi.

M: Man arī šķiet, ka digitālās pastāvīgās pārstāvniecības ir ilgtspējīgs instruments, jo iekļauj kvantitatīvu un kvalitatīvu faktoru kopumu un plašāku interpretāciju, kas ir ļoti būtiski, lai spētu pielāgoties straujajai uzņēmējdarbības modeļu attīstībai.

J: Kāda tad ir tālākā rīcība?

M: EK ir nākusi klajā ar priekšlikumu par kopējo konsolidēto UIN bāzi. Tās mērķis ir izveidot vienotu noteikumu kopumu UIN bāzes aprēķināšanai ES iekšējā tirgū un palīdzēt cīnīties pret agresīvu nodokļu plānošanu.

J: Vai ir paredzēts mainīt vai harmonizēt pašreizējās UIN likmes, kas visās 28 dalībvalstīs ir atšķirīgas?

M: Nebūt ne! Saskaņā ar ierosināto mehānismu katra dalībvalsts varēs peļņas daļu aplikt ar attiecīgajā valstī noteikto UIN likmi.

J: Izklausās ļoti prātīgi, bet ko tad darīt ar atsevišķu valstu vienpusēji ieviestiem pasākumiem?

M: EK uzskata, ka tie apdraud vienoto ES digitālo tirgu, radot tiesisku nenoteiktību un izkropļojot konkurenci, tādēļ būtu jārīkojas harmonizēti.

J: Tad jau mums jāgaida, kamēr situācija tiks atrisināta!

M: Precīzāk sakot, aktīvi jāpiedalās starptautiskajās apspriedēs, jo kopīgs risinājums noteikti nāks par labu Latvijas budžetam.

J: Tad ir laiks noslēgt šodienas sarunu. Nākamreiz piedāvāju prezentēt lasītājiem mūsu izstrādāto sadarbības ekonomikas nodokļu sistēmu.

M: Uz tikšanos!