Jebkuru veiksmīgu tiesisko vai saimniecisko attiecību pamatā ir skaidra vienošanās. Tomēr praksē nereti rodas nepieciešamība līgumu izbeigt pirms termiņa. Lai gan sākotnēji tas var šķist vienkāršs process, nepareiza līguma laušana ir viens no biežākajiem iemesliem ilgstošiem tiesas procesiem un ievērojamiem finansiāliem zaudējumiem. Skaidrojam, kā juridiski korekti rīkoties līguma laušanas situācijās, ņemot vērā normatīvos aktus un tiesu praksi.

Kāpēc līgumu lauzt ir grūti?

Latvijas civiltiesībās dominē princips, ka noslēgtās vienošanās ir jāpilda. Saskaņā ar Civillikuma (CL) 1587.pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto. Likumdevējs ir īpaši uzsvēris, ka ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī tā būtu gatava atlīdzināt otrai pusei zaudējumus.

Tas nozīmē, ka pēkšņa inflācija, izejmateriālu sadārdzinājums vai personīgas finansiālas grūtības pašas par sevi neatbrīvo no pienākuma pildīt uzņemtās saistības. Vēl jo vairāk, CL 1588.pants nosaka stingru aizliegumu: viena puse nevar atkāpties no līguma bez otras piekrišanas pat tad, ja pēdējā to neizpilda. Šis ir pārdomu vērts aspekts, kurā ikdienas loģika bieži atduras pret juridisko realitāti. Cilvēcīgi šķiet pašsaprotami – ja klients nemaksā, es automātiski laužu līgumu un pārtraucu sadarbību. Tomēr no juridiskā skatupunkta, ja līgumā šāda rīcība nav bijusi skaidri atrunāta, patvaļīga atkāpšanās nav pieļaujama un var padarīt pašu lauzēju par pārkāpēju.