Kopš 2022.gada februāra, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Eiropas Savienība ir pieņēmusi vairākas ierobežojošo pasākumu paketes pret Krieviju un Baltkrieviju. Sankciju saraksts tiek regulāri papildināts, paplašinot preču grupas, kuru imports vai eksports uz sankcionētajām valstīm ir aizliegts. Tādēļ uzņēmumi saskaras ar situāciju, ka piegāžu ķēdes tiek traucētas un iepriekš fiksētā līgumcena vairs nav izpildāma. Vai šos apstākļus var uzskatīt par nepārvaramu varu līguma izpildē?

Nepārvaramas varas jēdziens

Civillikums (CL) tieši nedefinē nepārvaramas varas jeb force majeure jēdzienu, taču nostiprina līguma saistošo spēku. CL 1587.pants noteic, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek pienākumu izpildīt apsolīto un vēlāk radušās izpildes grūtības pašas par sevi nedod tiesības atkāpties no līguma.

Pēc būtības nepārvarama vara ir ārkārtējs, no puses neatkarīgs šķērslis, ko līguma slēgšanas brīdī nevarēja saprātīgi paredzēt un kura sekas nevar saprātīgi novērst vai pārvarēt. Lai situāciju atzītu par nepārvaramu varu, Latvijas tiesu praksē ir nostiprināts, ka notikumam jābūt:

• ārkārtējam un objektīvi neparedzamam līguma slēgšanas brīdī;
• ārpus puses saprātīgas kontroles;
• tādam, kura sekas nevar saprātīgi novērst vai pārvarēt;
• tādam, kas saistību izpildi padara objektīvi neiespējamu, nevis tikai dārgāku vai neizdevīgāku.

Līdzīga pieeja ir nostiprināta starptautiskajā komerctiesību praksē, kurā bieži izmanto UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principus. Tas ir starptautiski atzīts soft law noteikumu kopums, ko puses nereti izvēlas kā piemērojamo regulējumu vai izmanto līgumu interpretēšanai un papildināšanai, īpaši pārrobežu darījumos un šķīrējtiesvedībās.