Nepārvaramas varas institūts civiltiesībās kalpo kā izņēmums no atbildības gadījumos, kad saistību izpilde objektīvu apstākļu dēļ kļuvusi neiespējama. Tomēr praksē tā piemērošana var radīt neskaidrības – ne vien par to, vai konkrētais notikums vispār kvalificējams kā nepārvarama vara, bet arī par to, vai puse ir pienācīgi un savlaicīgi paziņojusi par tās iestāšanos. Rakstā aplūkojam, kas ir nepārvarama vara, kādas sekas tā var radīt saistību izpildē un kā juridiski korekti informēt otru līguma pusi par tās iestāšanos.

Latvijas normatīvajos aktos nepārvaramas varas skaidrojums tieši nav dots, un nepastāv arī izsmeļošs šādu apstākļu uzskaitījums. Tas gan nenozīmē, ka šis jēdziens būtu neskaidrs – tā saturs ir veidojies tiesu praksē un tiesību literatūrā, kur izkristalizējušies četri kumulatīvi (tādi, kam jāiestājas vienlaikus) kritēriji, kas ļauj izvērtēt, vai konkrētais notikums kvalificējams kā nepārvarama vara.

Par nepārvaramu varu var uzskatīt tādu notikumu:

• ko saprātīga persona līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt;
• kas nav noticis puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;
• no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;
• kas saistību izpildi ne tikai apgrūtina, bet padara neiespējamu.

Parasti kā nepārvaramas varas piemēri tiek minēti tādi ārkārtēji notikumi kā dabas katastrofas, karadarbība, streiki, epidēmijas, valsts institūciju noteikti aizliegumi un tamlīdzīgi. Nereti arī pašos līgumos puses jau iepriekš iekļauj nepārvaramas varas noteikumus, uzskaitot iespējamos ārkārtējos apstākļus un paredzot konkrētas tiesiskās sekas.