30.martā Satversmes tiesa atzina par Satversmei neatbilstošu regulējumu par sabiedrisko mediju satura veidošanu mazākumtautību valodās.

Satversmes tiesa (ST) uzsvēra, ka tieši likumdevējam, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību un redakcionālo brīvību, ir jānodrošina, lai sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvaroti tiek aizsargāta gan latviešu valoda, gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, gan valsts drošība, informē tiesa.

ST lieta tika ierosināta pēc divdesmit Saeimas deputātu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēju ieskatā sabiedriskajiem medijiem noteiktais pienākums veidot saturu mazākumtautību valodās, pieļaujot, ka vienu radio un vienu televīzijas programmu vai tās raidlaika daļu var atvēlēt raidījumiem mazākumtautību valodās, vājina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas vērtību demokrātiskā sabiedrībā.

ST uzsvēra, ka sabiedrisko mediju konstitucionālā misija ir stiprināt demokrātiskai valstij raksturīgās vērtības, tai skaitā arī gādāt par latviešu valodu, veicinot iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij. Sabiedriskā medija jēga ir sniegt sabiedrībai uzticamu informāciju, jo īpaši sabiedrībai nozīmīgos jautājumos. No Latvijas valsts konstitucionālās identitātes būtības izriet princips, ka sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā, lai tā patiesi kalpotu par visas sabiedrības, tostarp mazākumtautību, kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Atkāpe no šā principa ir pieļaujama vienīgi tādēļ, lai pildītu citus valstij no Satversmes izrietošos pienākumus, un tikai tādā apjomā, kas neapdraud valsts valodas statusu un funkcijas.

Vienlaikus Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts ciena mazākumtautības un to tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, kas ir nostiprinātas Satversmes 114.pantā.

Izskatāmajā lietā ST konstatēja, ka krievu valoda Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama – joprojām ir plaši pieejami komerciālie mediji krievu valodā. Turklāt pastāv drukātie, audiovizuālie un digitālie mediji, kā arī desmitiem citu valstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotu programmu, kas piedāvā saturu krievu valodā. Līdz ar to attiecīgās mazākumtautības valodas pastāvēšana un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana nav apdraudēta un pie krievu mazākumtautības piederošās personas spēj efektīvi īstenot savas tiesības mediju telpā bez īpaša valsts atbalsta. ST citstarp norādīja, ka pastāv arī tādas mazākumtautības, kuru valoda nav pašpietiekama.

Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, tiesa uzsvēra, ka jāņem vērā arī valsts konstitucionālais pienākums gādāt par savu drošību, jo tikai tādā veidā ir iespējams garantēt Latvijas valsts un tās demokrātiskās iekārtas pastāvēšanu.

ST secināja, ka apstrīdēto normu saturs ir pārāk plašs. Tās pieļauj to, ka ar Latvijas Sabiedriskā medija starpniecību pēc būtības var netikt nodrošinātas tādu mazākumtautību tiesības, kuru valoda plašsaziņas līdzekļos nav pašpietiekama un kurām nepieciešama īpaša aizsardzība. Savukārt attiecībā uz tās mazākumtautības tiesībām, kuras valoda Latvijā plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, apstrīdētās normas pieļauj nepamatotu atkāpi no principa, ka Latvijas Sabiedriskā medija saturs pamatā ir veidojams latviešu valodā. Nav pieļaujams tas, ka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības tiek īstenotas uz valsts valodas rēķina.

Ņemot vērā minēto, ar apstrīdētajām normām nav nodrošināts atbilstošs līdzsvars starp Satversmē noteiktajiem valsts pienākumiem aizsargāt latviešu valodu, mazākumtautību tiesības un valsts drošību. Apstrīdētais regulējums ir atzīts par spēkā neesošu no 2027.gada 1.maija, dodot Saeimai saprātīgu laiku, lai izvērtētu, kāds tiesiskais regulējums sabiedrisko mediju satura veidošanas procesā minētos valsts pienākumus līdzsvarotu vispilnīgāk.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā pasludināšanas brīdī.