Piedāvājam aprīļa “iBizness” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – atvaļinājuma kompensācija valdes loceklim

Vai tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu vienādā apjomā attiecas uz visām nodarbinātajām personām, piemēram, kapitālsabiedrības valdes locekli, ar kuru noslēgts darba līgums? Atbildes uz šo jautājumu ir interesējušas daudzus iBizness lasītājus, ļaujot Initas Apšenieces un Jekaterinas Puzirevskas publikācijai “Vai valdes loceklim pienākas kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu” (“iBizness”, 09.04.2026.) kļūt par lasītāko aprīlī.

Raksta autores analizē Senāta 2023.gada 22.marta spriedumu lietā SKC-86/2023. Lieta tiesā tika izskatīta saistībā ar prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, atlaišanas pabalsta un atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu. Prasītājs vienlaikus bija attiecīgās kapitālsabiedrības valdes loceklis un dalībnieks, kuram piederēja 50% sabiedrības balsstiesīgā pamatkapitāla daļu. Laika periodā no 2004.gada 23.februāra līdz 2014.gada 1.janvārim viņš sabiedrībā bija nodarbināts finanšu direktora amatā, savukārt no 2014.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 10.martam – projekta vadītāja amatā.

Tā kā persona kopš 2004.gada 1.jūlija nebija izmantojusi ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, apgabaltiesa, izskatot lietu, atzina, ka saskaņā ar Darba likuma (DL) 149.panta 5.daļu tai pienākas atlīdzība par visu neizmantoto atvaļinājumu darba tiesisko attiecību periodā. Savukārt Senāts vērtēja, vai kapitālsabiedrības valdes loceklim šādā situācijā ir tādas pašas tiesības kā darbiniekam.

DL 3.pants paredz, ka darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā.

Senāts atzina, ka valdes loceklis nevar atsaukties uz tiesību ierobežošanu attiecībā uz ikgadējo atvaļinājumu, jo viņš pats noteica savu pienākumu izpildes un atpūtas laika organizāciju

Atbilstoši Senāta spriedumā norādītajam valdes loceklis kapitālsabiedrībā darbojas uz pilnvarojuma līguma pamata. Līdz ar to valdes loceklim piešķirtie uzdevumi sabiedrības interešu pārstāvībā vērtējami atbilstoši Komerclikumam un citām tiesību normām, kas regulē pilnvarotāja un pilnvarnieka attiecības.

Senāts secināja: ja persona vienlaicīgi ir valdes loceklis un dalībnieks un tai pieder vismaz puse no sabiedrības kapitāla daļām, nav šaubu, ka šī persona neatrodas padotības attiecībās ar sabiedrību vai tās pārvaldības institūcijām. Līdz ar to Senāta ieskatā uz šādu personu nevar attiecināt darbinieka statusu.

2.vieta – datu drošība

Aprīlī otra lasītākā bijusi Aleksandras Baranovas publikācija “Ārpakalpojuma sniedzēja atbildība par personas datu drošību” (“iBizness”, 07.04.2026.), kurā autore apskata jautājumu, kura no pusēm ir atbildīga par personas datu drošu apstrādi – pasūtītājs vai ārpakalpojuma sniedzējs.

Neskatoties uz to, ka vairumā gadījumu ārpakalpojuma sniedzējs pilda pasūtītāja uzdevumu, tas ne vienmēr (lai arī bieži) automātiski kvalificējas kā personas datu apstrādātājs.

Atsevišķos gadījumos ārpakalpojuma sniedzējam piemīt profesionāla neatkarība, kas izriet no tā darbības rakstura. Šādos gadījumos, pat pildot pasūtītāja uzdevumu, ārpakalpojuma sniedzējs pats nosaka, kā uzdevums tiek izpildīts, tostarp nosaka datu apstrādes procesu, nepieciešamo datu apjomu un to izmantošanas nolūkus. Šādās situācijās ārpakalpojuma sniedzēju var uzskatīt par atsevišķu pārzini. Kā piemērs tam ir zvērināts revidents, kuram, neskatoties uz līgumiskajām attiecībām ar pasūtītāju (revidējamo sabiedrību), ir augsts neatkarības līmenis; attiecīgi no personas datu aizsardzības viedokļa revidents būs uzskatāms par atsevišķu pārzini. Šādu viedokli paudusi Datu valsts inspekcija.

Šādos gadījumos no personas datu aizsardzības viedokļa gan organizācijai, kas piesaista ārpakalpojuma sniedzēju, gan pašam ārpakalpojuma sniedzējam ir neatkarīga pārziņa atbildība. Proti, organizācija, kas piesaista ārpakalpojuma sniedzēju, saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. un 6.pantu (īpašu kategoriju personas datu gadījumā arī 9.pantu) pirms personas datu nodošanas ir atbildīga par to, vai šādai datu nodošanai ir atbilstošs mērķis, kā arī vai pastāv viens no regulā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem. Savukārt ārpakalpojuma sniedzējs kā neatkarīgs pārzinis atbild par nolūku un tiesisko pamatu šo personas datu saņemšanai un turpmākai rīcībai ar saņemtajiem personas datiem. Arī attiecībā uz personas datu drošību katra puse darbojas neatkarīgi un nodrošina, lai personas datu apstrāde būtu atbilstoša regulas prasībām.

Autore secina, ka ārpakalpojuma sniedzēja atbildībai par personas datu apstrādi un drošību jābūt tik pat augstā līmenī, kā organizācijai, kas datus nodod, taču atbildības apjoms tomēr ir atkarīgs no ārpakalpojuma sniedzēja statusa.

3.vieta – ciemos darba inspekcija

Trešais lasītāju iecienītākais aprīlī bijis raksts “Kas uzņēmumam jāzina, ja “ciemos” nāk Valsts darba inspekcija?” (“iBizness”, 13.04.2026.). Tā autors Jānis Danga-Guobis skaidro, kādas ir inspekcijas pilnvaras un kādas ir uzņēmuma tiesības un pienākumi, un kā sagatavoties pārbaudei, lai tā noritētu pēc iespējas raitāk un ar minimāliem riskiem.

Valsts darba inspekcijas (VDI) amatpersonām ir plašas tiesības, kas ļauj efektīvi veikt uzraudzību. Atbilstoši Valsts darba inspekcijas likuma (VDI likums) 5.panta 2.daļai VDI inspektoriem ir tiesības brīvi apmeklēt uzņēmuma telpas, tostarp darba vietas, ražošanas zonas un citas ar nodarbinātību saistītas teritorijas, arī bez iepriekšēja paziņojuma.

Pārbaudes laikā inspektori var pieprasīt dažāda veida dokumentus, tostarp darba līgumus, darba laika uzskaites dokumentus, algu aprēķinus, iekšējās kārtības noteikumus, darba aizsardzības instrukcijas un citus ar darba attiecībām saistītus materiālus. Būtiski, ka dokumentiem jābūt ne tikai sagatavotiem, bet arī faktiski atbilstošiem realitātei.

Lai gan VDI ir tiesības intervēt darbiniekus, būtiski ir saprast, ka arī darbiniekiem pārbaudes procesā ir savas tiesības un pienākumi, norāda autors.

Pirmkārt, darbiniekam ir pienākums sadarboties ar valsts institūcijām un sniegt patiesu informāciju par savu darba situāciju. Tas nozīmē – ja darbiniekam tiek uzdoti jautājumi par viņa darba laiku, pienākumiem, darba samaksu vai darba apstākļiem, viņam būtu jāsniedz korekta un patiesa informācija. Apzināti nepatiesas informācijas sniegšana var radīt riskus gan pašam darbiniekam, gan darba devējam.

Vienlaikus darbiniekam nav absolūta pienākuma sniegt jebkādu informāciju bez ierobežojuma. Darbiniekam ir tiesības atteikties atbildēt uz jautājumiem, ja tie skar, piemēram, viņa privāto dzīvi vai nav saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām. Tāpat darbinieks var norādīt, ka konkrētais jautājums pārsniedz viņa kompetenci vai zināšanas.

Arī uzņēmumam ir būtiskas tiesības, kas nodrošina līdzsvarotu pārbaudes procesu. Uzņēmumam ir tiesības sniegt paskaidrojumus, precizēt informāciju un iesniegt papildu dokumentus. Tas īpaši svarīgi ir situācijās, kad sākotnēji konstatētie apstākļi var būt interpretējami vai nepilnīgi. Tāpat uzņēmumam ir tiesības saņemt pārbaudes rezultātus rakstveidā un, ja nepieciešams, apstrīdēt vai pārsūdzēt pieņemtos lēmumus atbilstoši VDI likuma 13.panta 1.daļai.