Ja uzņēmuma īpašnieks nolemj pārdot savu uzņēmumu, pirmā darbība parasti ir konfidencialitātes līguma noslēgšana ar pircēju. Praksē šo dokumentu bieži vien uztver kā formalitāti – galvenā uzmanība pievērsta komerciālās vienošanās daļai. Tomēr tieši padziļinātās izpētes posmā pārdevējs pircējam un tā piesaistītajiem konsultantiem atklāj informāciju, kuras noplūde darījumam var nodarīt būtisku kaitējumu.
Pārdevējs dalās ar klientu un piegādātāju sarakstiem, cenu politiku, finanšu prognozēm un tehnoloģiskajiem risinājumiem. Ja darījums neizdodas, šī informācija paliek pie personām, kuras var kļūt par konkurentiem. Tāpēc ar standartizētiem konfidencialitātes noteikumiem praksē bieži vien nepietiek, un līgums ir jāuzlabo.
Kāpēc ar standarta līgumu nepietiek
Ja konfidencialitātes līgums vispār tiek slēgts, tā parasti ir īsa, standartizēta veidne, kas tiek parakstīta, lai droši turpinātu sadarbību. Komersanti mēdz uzskatīt, ka informāciju, ko tie nodod izpētes gaitā, aizsargā Komercnoslēpuma aizsardzības likums (KAL). Taču tas ir maldīgs pieņēmums. Ar 2022.gada 22.decembra spriedumu lietā SKC-188/2022 Senāts ir apstiprinājis, ka komercnoslēpums ir šaurāks jēdziens nekā konfidenciāla informācija, – ne katra konfidenciāla informācija ir komercnoslēpums, bet katrs komercnoslēpums ir konfidenciāla informācija. Lai informācija kvalificētos kā komercnoslēpums, tai jāatbilst vairākiem kritērijiem:
