Plašas diskusijas izraisījusi Dr. oec. Ievas Kalves publikācija "Pases dati darba devējam nav jāzina" ("iFinanses", maijs 2019), un to būtība ir tāda, ka nav viennozīmīgi skaidrs, vai un kad uzņēmumiem vai organizācijām ir atļauts vai ir pienākums iegūt un saglabāt darbinieku vai klientu, vai citu personu pases datus. No personas datu aizsardzības un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2016/679 jeb Vispārīgās datu aizsardzības regulas viedokļa raugoties, šī situācija ir samērā skaidri atrisināta.

Kad ir pienākums?

Būtiski ir atcerēties, ka sekas atšķiras, ja pase tiek uzrādīta vai tā tiek nokopēta vai norakstīti tajā esošie dati. Pirmajā gadījumā tā ir tikai īslaicīga datu aplūkošana, savukārt otrajā – datu saglabāšana. Līdz ar to jānodrošina, lai arī šī datu saglabāšana notiek atbilstoši personas datu aizsardzības, tostarp Vispārīgās datu aizsardzības regulas), prasībām.

Atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai uzņēmumiem un organizācijām ir pienākums pases datus iegūt un saglabāt, piemēram, saglabājot pases kopiju vai norakstot pases datus, ja šāds pienākums tieši konkrētajā gadījumā ir noteikts ārējā normatīvajā aktā – piemēram, likumā vai Ministru kabineta (MK) noteikumos.