Atbalstot Covid-19 radītās krīzes ietekmētos darba devējus, daudzās nozarēs nodarbinātie jau šobrīd saņem valsts apmaksātu dīkstāves pabalstu, tomēr tikpat daudz ir arī neatbildētu jautājumu un neskaidrību par kvalificēšanos pabalstam, tā apmēru, atteikuma iemesliem u.c. dīkstāves aspektiem krīzes laikā. Piedāvājam ieskatu aktuālajā darba tiesību un dīkstāves pabalsta problemātikā Covid-19 laikā atbilstoši mūsu novērojumiem, sniedzot šajā jomā juridisko palīdzību klientiem.

Dīkstāve vai samazināts darba laiks?

Covid-19 izplatību ierobežojošie pasākumi šķiet efektīvi cīņai ar vīrusu, bet daudzu nozaru uzņēmumiem un darbiniekiem tie likuši ievērojami savilkt jostas un pārdomāt turpmāko darba organizāciju. Šādos apstākļos būtiska ir arī jebkura valsts atbalsta mehānisma savlaicīga saņemšana, kas palīdzētu krīzes pārciešanai.

Viens no kritērijiem Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem", lai darba devējs varētu pieteikties dīkstāves atbalstam, ir apstāklis, ka darbinieki patiešām atrodas dīkstāvē un netiek nodarbināti. Proti, dīkstāves pabalsts pienākas tikai darbiniekiem, kuri nestrādā krīzes dēļ, nevis strādā mazāk. Darbiniekiem par samazinātu darba laiku dīkstāves pabalsts nav piemērojams.

Viesu izmitināšanas pakalpojumu sniedzēju darbība, kā arī sporta un spēļu zāļu darbība valstī noteikto ceļošanas ierobežojumu vai tiešas darbības aizlieguma dēļ šobrīd pārsvarā ir apstājusies pilnībā, un darba devējam, ja tas kvalificējas visiem dīkstāves pabalsta piešķiršanas kritērijiem, ir tiesības pieteikt darbiniekus dīkstāves pabalsta saņemšanai. Atšķirīgā situācijā ir, piemēram, tirdzniecības centros esošie veikali u.c. pakalpojumu sniedzēji, kuru darbība ierobežota tikai nedēļas nogalēs.