Veicot aktīvu saimniecisko darbību, uzņēmēji nereti nonāk strīdīgā situācijā ar saviem darījumu partneriem. Iespējamie iemesli ir dažādi – no nepilnīgi atrunātiem līguma noteikumiem līdz pat apzināti negodprātīgai rīcībai. Ja strīdu neizdodas atrisināt sarunu ceļā, rodas nepieciešamība vērsties tiesā. Šādā gadījumā parasti tiek piesaistīts pārstāvis, kuram ir atbilstošas zināšanas tiesvedībā. Tādēļ uzņēmējam ir svarīgi izprast būtiskāko, kam pievērst uzmanību, izvēloties pārstāvi un uzticot tam konkrētās lietas vešanu.
Tiesības piesaistīt pārstāvi ir nostiprinātas dažādos normatīvajos aktos, tostarp valsts pamatlikumā. Satversmes 92.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Ieviešot šo normu, likumdevēja mērķis bija visām personām nodrošināt savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu juridisko palīdzību gan civilprocesā, gan administratīvajā procesā un kriminālprocesā.
Advokāta jēdziens
Satversmes 92.pantā minētais jēdziens “advokāts” neattiecas tikai uz zvērinātiem advokātiem, bet gan uz jebkuru personu, kas sniedz juridisko palīdzību un var darboties kā pārstāvis (Kalvis Torgāns “Civilprocesa likuma komentāri”, I daļa, TNA, 2011). Tādējādi likumdevējs konstitucionālā līmenī ir nostiprinājis ikvienas personas tiesības uz pārstāvību, ko var izmantot gan strīdu risināšanā ārpus tiesas, gan tiesā un iestādēs.
Pārstāvības mērķis ir nodrošināt kvalificētu juridisko palīdzību strīdā.
