Atkarībā no konkrētā darba veida vai nozares specifikas darbinieka veselību var ietekmēt fizikālie, psiholoģiskie, bioloģiskie, ķīmiskie u.c. faktori. Šādu apstākļu ietekmē pastāv risks, ka kādam no darbiniekiem var tikt noteikta arodslimība. Arodslimības ir nopietna problēma Latvijā, turklāt tās sekas rada kaitējumu ne tikai darbiniekiem, bet arī darba devējiem un valstij. Tāpēc darba aizsardzības kontekstā būtiski īstenot preventīvus pasākumus.

Konstatējot iespējamas arodslimības pazīmes, darbinieks vai uzticības persona uzņēmumā var pieprasīt nosūtīt darbinieku uz ārpuskārtas veselības pārbaudi atbilstoši Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 219 "Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude" (MK noteikumi Nr. 219) 4.2.2.4. apakšpunktam. Noteikumu 4.2.2.5. apakšpunktā paredzētas darba devēja tiesības nosūtīt darbinieku uz ārpuskārtas veselības pārbaudi, lai pārliecinātos, ka darbinieka veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam, īpaši, ja darbiniekam regulāri atkārtojas darbnespēja.

Darba aizsardzības likuma (DAL) 15. panta 2. daļā noteikts, ka šādu pārbaužu izdevumus sedz darba devējs. Praksē visbiežāk arodslimību pazīmes konstatē, kad darbiniekiem veic kārtējās vai ārpuskārtas obligātās veselības pārbaudes. Kopumā arodslimības noteikšana ir komplicēts process, ko rakstā sīkāk neaplūkošu. Turpinājumā analizēsim darba tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus arodslimības gadījumā, kā arī normatīvo aktu prasības, kas jāievēro, kad darbiniekam noteikta arodslimība.