Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā noteikts, ka aizdevuma līgumam ir jābūt noslēgtam rakstveidā. Savukārt Civillikumā nav paredzēta obligāta rakstveida forma aizdevuma līgumam, tādēļ tas var būt arī mutisks. Kā savstarpēji saskaņot šos normatīvos aktus? Vai tas nozīmē, ka tad, ja aizdevuma līgums nav noslēgts rakstiski, uz to neattiecas Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma prasības? Vai arī – ja tiek slēgts aizdevuma līgums, tas noteikti jādara rakstveidā?
Jautājums par aizdevuma līguma formas prasībām un to atšķirībām Civillikumā (CL) un Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (UIN likums) ir būtisks un juridiski nozīmīgs. Šī tēma skar divu atšķirīgu tiesību nozaru – privāttiesību un nodokļu tiesību – sarežģīto mijiedarbību. Lai gan var šķist, ka pastāv normatīvā pretruna, katra no šīm normām ir piemērojama savā specifiskajā tiesisko attiecību jomā, radot atšķirīgas juridiskās un finansiālās sekas.
Aizdevuma līguma forma civiltiesībās
CL nosaka pamatprincipus tiesiskiem darījumiem, kas tiek slēgti starp privātpersonām. Saskaņā ar CL 1934.pantu aizdevuma līgums ir noteikta daudzuma atvietojamu lietu nodošana citas personas īpašumā, paredzot aizņēmējam skaidru pienākumu atdot saņemto tieši tādā pašā daudzumā, šķirā un labumā.
Praksē svarīgs aspekts ir tas, ka CL neuzliek obligātu prasību aizdevuma līgumus vienmēr noslēgt rakstveidā. Šo faktu apstiprina CL 1473.pants, kas paredz – darījuma ārējā forma ir atkarīga no lietas dalībnieku brīvas izvēles, izņemot likumā tieši un nepārprotami norādītus gadījumus. Līdz ar to personas var pilntiesīgi vienoties arī mutiski.
