Vai līgumā obligāti jābūt norādītai paraksta zonai, ja tas tiek parakstīts ar drošu elektronisko parakstu?
Elektronisko dokumentu aprites nostiprināšanās civiltiesiskajā vidē ir radījusi virkni praktisku jautājumu, kuri ilgu laiku papīra dokumentu formātā šķita pašsaprotami. Viens no tiem – vai līgumā, ko paraksta ar drošu elektronisko parakstu, obligāti jāparedz atsevišķa “paraksta zona”, proti, dokumenta noslēguma daļa, kurā norāda parakstītāja amatu, vārdu, uzvārdu, vietu parakstam un tā atšifrējumu.
Šis jautājums nav tikai tehniskas dokumentu noformēšanas aspekts. Tas skar rakstveida formas izpratni, paraksta funkciju civiltiesībās un normatīvo aktu saikni starp Civillikumu (CL), Dokumentu juridiskā spēka likumu (DJSL), Elektronisko dokumentu likumu (EDL), Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.558 “Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība” un atsevišķos gadījumos – arī MK noteikumiem Nr.473 “Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām”.
Praksē pastāv divi pretēji viedokļi. Saskaņā ar pirmo uzskatu paraksta zona ir jāsaglabā arī elektroniskajos dokumentos, jo paraksts ir obligāts dokumenta rekvizīts un tajā jāietver noteikta informācija par parakstītāju. Savukārt pretējās pieejas piekritēji uzsver, ka tiesību akti pieprasa pašu parakstu kā juridiskā spēka priekšnoteikumu, nevis atsevišķu grafiski izdalītu paraksta bloku dokumenta tekstā. Lai sniegtu pamatotu atbildi, jānošķir divi aspekti:
- pirmkārt, kas ir obligāts juridiskā spēka priekšnoteikums;
- otrkārt, kas ir ieteicamā dokumentu noformēšanas prakse.
Rakstveida forma un paraksts CL sistēmā
CL sistēmas pamatprincips ir darījuma formas brīvība. CL 1473.pants noteic, ka tiesiska darījuma forma atkarīga no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus, savukārt 1474.pants precizē, ka līdzēji var apmierināties ar mutisku vienošanos vai sastādīt rakstisku aktu, ja vien likums neprasa noteiktu formu. No tā izriet, ka likumdevējs par primāru uzskata nevis konkrētu dokumenta ārējo veidolu, bet pušu gribas juridiski atzīstamu izteikumu.
